Home » Blog » Mana pieredze strādājot birojā

Mana pieredze strādājot birojā

Es iemācījos darbā uztvert jebkuru informāciju bez emocijām. Ja galvenais grāmatvedis pateica, ka šoreiz darbu jāizdara savādāk nekā parasti, tad es to pieņemu, ka vajadzīgo. Ja vadība ir ieviesuši jaunus noteikumus, vai jaunus pienākumus, es centos saprast un iemācīties jaunus paņēmienus. Kā arī kārtīgi veikt jaunus pienākumus. Kad vadība sauc pie sevis es uzmanīgi noklausu visu informāciju un tikai tad, uzdodu jautājumu, ja man ir kaut kādas neskaidrības. Bija reize, kad pēc informācijas uzņemšanas nācās ņemt grāmatvedības konsultāciju, bet jāsaka – tas piederas pie lietas.

Daudz grūtāk ir sadzīvot ar cilvēkiem kolektīvā kuri vienmēr ir neapmierināti ar dzīvi. Vienalga, kas būtu noticis viņu dzīvē vai citu cilvēku dzīvē šie cilvēki, teiks, ka dzīve ir netaisna pret viņiem. Ka viņu centības, darbi netiek novērtēti kā pienākas. Bet, kad sāc skatīties no malas, tad saprot, ka šo cilvēku dzīve ir daudz labāka par manējo vai citu dzīvi, kaut kur ir veiksmīgāka vai pat laimīgāka. Un sāk klust smieklīgi, tie kolēģi, kuri dzīvo labāk sūdzas vairāk pār tiem, kuriem patiešām ir grūtie laiki. Cilvēki ātri pierod pie laba, divi gadi atpakaļ, neviens pat nevarēja iedomāties, ka būs ekonomiska krīze, cilvēki bija pārliecināti par savu nākotni, droši ņēma kredītus, pirka automašīnas, brauca atpūsties ārzemēs, un nedomāja taupīt. Bet tagad negrib samierināties ar esošu situāciju.

Bieži savos satraukumos vainojami esam mēs paši, nevis apkārtējā vide vai citi cilvēki. Stresa daba ir tāda, ka organisms vienādi reaģē kā uz reālajiem, tā šķietamajiem draudiem. Ja cilvēks nepārtraukti domā par to, ka var notikt kaut kas slikts, vai iedomājas sev nelabvēlīgas situācijas, tad tas ir vienlīdzīgi tam, it kā tās reāli būtu notikušas. Katram ir savi paņēmieni, kā sevi līdzsvarot. Cilvēks, kas nepārtraukti atrodas stresa stāvoklī, kļūst mazāk aktīvs, ātri nogurst, nevar koncentrēties, zaudē interesi pret dzīvi un sevi tajā skaitā. Sekas – rodas nepatikšanas ģimenē, sliktas attiecības ar kolēģiem, problēmas ar veselību. Tas viss draud ar darba kvalitātes pazemināšanos. Es centos turēties no šiem cilvēkiem tālāk, jo viņu slikts noskaņojums, mūžīgais nogurums, negatīvi ietekmē manu noskaņojumu. Parasti, sasveicinos, novēlu veiksmīgu dienu un saku, ka man jāiet strādāt ir daudz darba.

Mūsu kolektīvā ir tādi cilvēki, kas darbā nevar atslēgties no mājas rūpēm. Bet mājās, ja viņam krēslā, kurā viņš atpūšas, ir jānodarbojas ar darba lietām, nav iespējams pilnībā atjaunot spēkus un dvēseles līdzsvaru. Pārsvara mūsu kolektīvā tie ir cilvēki, kuriem palikuši daži gadi līdz pensijai. Kā viņi saka: „Lai tik ātrāk pienāktu tas laiks un ne dienas vairāk negribētu strādāt par grāmatvedi, jo grāmatveža profesija ir kaitīga veselībai- stress, nervu sistēmas sabrukums, vielmaiņu traucējumi, sāpoša mugura, bezmiegs, utt.” Šie kolēģi ir interesanti sarunbiedri, jo viņam ir ko pastāstīt, viņi atceras, ka viss sākas, ka bija, kad vel datorus nebija un ka ir tagad. Bet tik gribēšanas viņiem daudz runāt nav, jo visas domās viņiem ir vienīgi par mājas rūpēm un darbu.