Home » Vēsture

Category Archives: Vēsture

Par vienādām tiesībām visiem

Privilēģijas un tiesības ir ļoti aktuāla un svarīga tēma, jo arvien vairāk cilvēku un iestāžu cenšas panākt taisnību, vienlīdzību un pievērst uzmanību netaisnīgumam vai netiesiskumam. Būtu lieliski piekrist apgalvojumam, uz kuru tiecās mūsdienīga valsts un tās pilsoņi – vienādas tiesības visiem. Taču ne vienmēr un ne visur tas strādā. Diemžēl, joprojām, varam lasīt rakstus par naudas izkrāpšanu. Vēl aktuālāka tēma ir par Baltkrievijas protestiem saistībā ar vēlēšanām. Kā arī cilvēku iedalīšana pēc rasēm, radot baltādainiem cilvēkiem privilēģijas, kas ļoti aktīvi notiek Amerikas Savienotajos Štatos.

Naudas izkrāpšana tieši Latvijā ir nereti sastopama. Kā piemērs tam var būt Pašvaldības uzņēmuma “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) krāpšanas lieta, par kuru ir aizdomas par vairāku miljonu eiro izkrāpšanu. Tika veikta iepirkuma procedūra, tā rezultātā noslēgts līgums, kā ietvaros iespējams veikta naudas izkrāpšana. Secināt var, ka vienlīdzības principa nav, amatpersonas, iespējams, nedarbojas taisnīgi, kā arī uzņēmums.

Baltkrievijā notikušie protesti pret prezidentu vēlēšanu rezultātiem pierādīja, ka cilvēku augstie amati mēdz būt uzpirkti, nepelnīti un dod īpašas privilēģijas. Notika agresīvas protestantu iebiedēšanas, arestēšanas un pat vardarbīgas darbības. Baltkrievijā sākoties protestiem visai valstij tika atslēgti sociālie tīkli, strādāja tikai pašu baltkrievu mājaslapas.[2] Kas nozīmē, ka visdrīzāk bija mēģinājumi situāciju apslēpt. Pierādot to, ka valsts mēģina ierobežot cilvēku tiesības uz vārda brīvību un pat uz dzīvību. Atkal jau pierādot to, ka mēdz būt demokrātiskas valstis bez tiesiskuma.

Taču arī Amerikas Savienotajos Štatos protesti pret valdību jeb drīzāk valdības neievērošanu cik aktuāls rasisms joprojām ir. Aktīva protestēšana sākās pēc afroamerikānieša Džordža Floida nāves. Viņa nāve notika pēc aresta, kura laikā policijas darbinieks turēja savu ceļgalu Floidam uz kakla līdz aizvedot Floidu uz slimnīcu tikai konstatēta viņa nāve. Tā bija zaļā gaisma protestantiem, jo kā aktieris Vils Smits ir teicis: “Tas vienmēr ir noticis, vienkārši tagad tas tiek arī filmēts”. No kā var secināt, ka liela daļa no rasu nemieriem plašākai publikai agrāk nebija pieejama vai netika ievērota. Kas, respektīvi, dod privilēģijas baltādainiem cilvēkiem.

“Simtprocentīgs tiesiskums vēl nevienā valstī nav panākts”, kā sacīja Egils Levits. Ja visi cilvēki darbotos saskaņā ar likumu, tiesa un tiesneši nemaz nebūtu vajadzīgi. Pozitīvi ir tas, ka 21. gadsimtā cilvēki netaisnīguma gadījumos vairs nesēž malā un neapklust. Gan naudas izkrāpšana, gan Baltkrievijas protesti, gan Amerikas rasu nemieri neliek mums domāt par vienādām tiesībām. Taču, respektīvi, par to tiek runāts, ir centieni kaut ko darīt lietas labā, pat ja ne valdībai, tad vismaz tautai un progress no 19. gadsimta ir ar neapbruņotu aci redzams. Tauta vairāk uzdrīkstas, runā un grib.

Ko par Luteru rakstīja tā laika vēsturnieki?

Karls Holls, teoloģijas un baznīcas vēstures profesors, apgalvo, ka Luters nemāca taisnošanu vienīgi kā taisnības pielīdzināšanu un grēku nepielīdzināšanu kristus dēļ. Pēc Holla domām, Luters māca, ka „Dievs taisno grēcinieku, kuru Viņš pats padara taisnu, un tādēļ, ka Viņš padara viņu taisnu.” Tādējādi taisnošana nozīmē atjaunošanu, un vienīgi pēc tam, kad Dievs ir atjaunojis cilvēku un padarījis viņu par taisnu, Viņš pasludina to par taisnu.

Vairāki luterāņu teologi ir apskatījuši Lutera mācību par „Dieva pasīvo taisnību”. 1911. gadā Lofs norādīja, ka agrīnajā savas darbības periodā Luters izprata šo terminu citādi. Viņa agrīnajos rakstos tas nozīmē, ka cilvēks atzīst to, ka Dievam ir taisnība Viņa spriedumā par cilvēku. Atzīstot savu grēcīgumu un nosodot sevi, cilvēks „attaisno Dievu”.

Apskatos dažādu laikmetu un tautību autoru darbus par M. Luteru var secināt, ka uzskati ir ļoti atšķirīgi. Katoļu pārstāvji pilnīgi noliedz Luteru un reformāciju, uzskata, ka reformācija ir reliģisks regress. Turpretī vācu domātāji slavē Lutera veikumu, viņa devumu baznīcai un tautai. Viņi uzskata, ka ļoti nozīmīgs Lutera veikums ir Bībeles pārtulkošana vācu valodā. Romantisma pārstāvji neuzskata, ka viņš ir paveicis kaut ko īpaši nozīmīgu un neuzskata par ļoti svarīgu vēsturisku personību. Piētisti vairāk pievienojas vācu domātāju uzskatiem, taču saskata arī trūkumus. Bet apgaismotāju domas dalās. Daļa atbalsta Lutera veikumu, bet daļa to noliedz.

Kā par Mārtiņu Luteru izteicās Apgaismotāji

M. Luters tika godināts arī apgaismībā. Taču viņa personībā un darbos tika atrasti un izcelti jauni aspekti, bet citi – nobīdīti malā. Lutera personība tika vairāk niansēta. Vispārīgos priekšstatus tagad nomainīja dziļāks agrīnā un vēlīnā Lutera vērtējums. Apgaismībai vissvarīgākā bija M. Lutera cīņa pret Romu: Luters ar savu atteikšanos pakļauties Romas pāvestam bija cīnījies par prāta un sirdsapziņas brīvību. Tā Luters bija palīdzējis kristiešiem atbrīvoties no drūmās viduslaiku māņticības.

Johanam Salomo Zemleram bijusi liela nozīme Lutera un reformācijas pētniecībā. Zemlers vienlaicīgi apstrīdēja Lutera un ticības apliecības rakstu nemaldīgumu. Pēc viņa domām, tas nav iespējams jau tāpēc, ka situācija, kurā atradās Luters, bija vienreizīga un neatkārtojama. Tāpēc ir svarīgi katrreiz aptvert tā laika un mūsdienu īpatnības.

Diferencētāks, bet citādāks skatījums uz M. Luteru bija arī Gotholdam Efraimam Lesingam. Lesings viņu godina gan kā cilvēku, gan reformatoru, lai gan labāk nekā agrākie domātāji, saskata arī viņa vājās puses un laikmeta ietekmi. No vienas puses, Lesings asi kritizēja tā laika ortodoksijas uzskatus par prātu un atklāsmi, viņš daudzkārt ir izteicies, ka atklāsme ir pilnīgi novecojusi un tiks atmesta. Taču citkārt Lesings atstāj atklātu jautājumu par prāta un atklāsmes konkurences cīņu. Luteram šeit ir milzīga nozīme. Lesings neatzīst luteriskās ortodoksijas un piētistu uzskatus, ka Luters reizi par visām reizēm ir reformējis mācību un tikai dievbijības jomā vēl būtu kaut kas darāms. Viņam Luters visvairāk bija nozīmīgs kā cīnītājs pret pāvestu. Lesings slavē Luteru par atbrīvošanu no tradīcijas jūga.

Citi apgaismības pārstāvji ir asāk un nedalītāk propagandējuši M. Lutera mantojuma turpināšanu. Frīdrihs Lielais, salīdzinot laikmetus, sauca Luteru par nabaga velnu. Viņš cildināja reformatorus, ka viņi ir palīdzējuši atbrīvoties no priesteru jūga un palielinājuši valsts ienākumus, atsavinot baznīcas īpašumus.

Sabiedrība 20 gs.

XIX gs. beigās un XX gs. sākumā saļodzījās sabiedrības šķietami stabilie pamati. Urbanizācija grāva ierasto dzīvesveidu. Saasinājās sociālās pretrunas. Demokrātijas un progresa idejas plašām iedzīvotāju masām joprojām bija maz pazīstamas, tāpēc arī tās nespēja sabiedrību saliedēt. Aizvien vairāk nozīmi zaudēja reliģija, kas senāk kalpoja kā sabiedrību vienojošs spēks.

Jaunajos apstākļos kā sabiedrību konsolidējošs faktors izvirzījās nacionālpatriotiskās idejas, kas plaši izplātījās ne vien mazajās un pakļautajās tautās, bet arī lielvalstīs, ka piemērām Vācija, Krievija, Lielbritānija, Francija.

XIX gs. nogalē daudzās valstīs cēlās nacionālā pašapziņa. It visur bija vērojami centieni dziļāk iepazīt savas tautas vēsturi, izpētīt nacionālās kultūras saknes un rast saikni ar mainīgo tagadnes pasauli.

Nacionālas pašapziņas attīstībā svarīga loma bija mākslai. Nacionālā tematika daudzveidīgi atbalsojās tēlotajā mākslā, literatūrā, mūzikā, dramaturģijā un arhitektūrā. Mākslinieki radīja vispārinātas dzimtenes dabas ainas un tēlus, izzināja nacionālo specifiku un kultūras būtību.
Patriotisms bija arī kā bīstams ierocis lielvalstu varas rokās. To bieži izvērta par negatīvo integrāciju – ‘’visi kopā pret svešajiem’’. Līdz ar to pasliktinājās valstu attiecības un spēkā pieņēmās ksenofobija ( bailes un naids no ‘’svešajiem’’) un šovinisms ( domas, ka tauta ir pārāka par citām ). Šī negatīvā integrācija bija izteikta daudzās valstīs lielākā vai mazākā mērā. Nacionālo ideju izplātīšanas sekmēja antisemītismu vilni, kas pāršalca visu Eiropu. Spēcīgākas antisemītisma izpausmes bija vērojami Krievijas impērijā, kur notika daudzi ebreju grautiņi.

mājas grauzts

Cilvēks XX gs sākumā kļuva bezdievīgs. To parāda gaisotne, kāda esot bijusi sabiedrībā. Urbanizācijas process sekmēja jaunās informācijas plūsmai par izgudrojumiem, kuri satrieca prātu, un uztvere gandrīz katram cilvēkam mainījās. Katrs, kurš dzīvoja lielpilsētā saprata sabiedrības priekšstatu neizsmeļamību. Vientulība uzaudzināja cilvēkos tieksmi pēc nežēlīgas cīņas vienam pret otru, vienkāršo tieksmi izdzīvot sabiedrībā; var teikt pat – ‘’ēd, vai tiec apēsts’’. Saprotams, dažādos laika posmos un laikmetos izpratne par sabiedrības atzītām normām ir atšķirīgā. Tāpēc var secināt, ka cilvēkiem, kuri bija noteiktas kultūrvides piederošie, sākas jaunā domāšana un uztvere, jo citādi indivīds varēja vienkārši pazust jaunumu plūsmā – progresa tendence satrieca sabiedrību. Līdz ar to bija arī liela vientulības un šausmu sajūta par to, ka mainījās cilvēks un daudzi dzīves faktori vienkārši apspieda daudzus; īpaši kuriem bija grūti atrast savu vietu dzīvē. Tātad redzams, ka strādājošie, kuru bija vairākums, stājas priekša jauniem dzīves faktoriem – izdzīvošanai sabiedrībā un jaunumu plūsmai. Sāka kļūt aktuālas cīņas par tiesībām- sieviešu cīņa par tiesībām, bērnu emancipācija. Izglītībā notika kolosālas pārmaiņas, kas bija kā īstā revolūcija. Tāpat arī politikā norisēja pārmaiņas, radās jauni uzskati un kustības.