Home » Filozofija

Category Archives: Filozofija

Mūzika

Vidusskola

Cīnies, nepadodies, kādu dienu Tu absolvēsi!

Cilvēka dzīve sabiedrībā

Dažādu kultūru cilvēkiem ir savas īpatnības. Cilvēku kultūrvides konteksts balstās uz psiholoģiskām tendencēm un pašu cilvēku domāšanu. Tās nozīme, ka laikabiedri, kuri dzīvo vienā vidē uzturas un domā relatīvi līdzīgi.

Visā pasaulē notika pilsētu izaugsme un pilsētnieciskas kultūras izplātīšanas, urbanizācijas process uzņēma apgriezienus.

Lielpilsētās ģenerēja novitātes. Tieši tur dzima jaunās tehnoloģijas, sākas jaunās politiskās un gara dzīves strāvojumi, dibinājās avangardu mākslinieku pulciņi. Pilsētnieki izstrādāja jaunākās teorijas zinātnē, un nāca klāja ar pārsteidzošiem atklājumiem, kas būtiski mainīja ikdienas dzīvi. Lielpilsētas deva toni modes pasaulē, tur dzima jauni izklaides veidi.

Ražošanas attīstībai un urbanizācijas straujam tempam bija arī ēnas puse.

Pārceldamies uz blīvi apdzīvotajiem pilsētām, miljoniem ļaužu šķīrās no ģimenes un lauku dzīves. Viņi ieplūda pilsētas sabiedrībā, kas bija veidota pēc gluži citiem likumiem. Pilsēta līdzinājās gigantiskam skudru pūznim, kur par atsevišķu indivīdu nelikās ne zinis. Bijušais laucinieks bieži vien jūtās vientuļš un pamests. Bezpersoniskā esamība grāva tradicionālas tikumiskas normas. Pilsētas plauka un zēla noziedzībā un prostitūcijā, ko veicināja arī kristietības mazināšanās. Eiropas lielpilsētu iedzīvotāji pret reliģiju kļuva aizvien vienaldzīgāki.
Pilsētās pieauga arī sociālā spriedze. Valsts un nelielā uzņēmēju slāņa bagātību sastrādāja miljoniem strādnieku, kuri dienas vadīja trūkumā. Daudzos lieluzņēmumos darba apstākļi bija ļoti smagi: gara darba diena, nesamērīgi maza alga, daudz nelaimes gadījumu, saskarsme ar indīgām vielām utt. Pat tur, kur ražošana bija organizēta kaut cik civilizēti, cilvēks tika uzskatīts par mazsvarīgu faktoru. Strādnieks pārvērtās par iekārtu apkalpes mehānismu.

Pārmērīgi smags darbs rūpnīcas, pastāvīgie bezdarba draudi un apziņa , ka materiālie labumi sabiedrībā tiek sadalīti netaisnīgi, sekmēja sociālisma ideju izplātīšanos. Tomēr lielākajā daļā ekonomiski attīstīto valstu trūcīgo un bagāto sabiedrības slāņu konflikts tā arī neizraisīja, ko K. Markss prognozēja vēl XIX gs. vidū. Sociālistiskās un sociāldemokrātiskās partijas aizstāvēja strādnieku intereses un pārējie politiskie spēki bija spiesti ar to rēķināties. Politiska cīņa vainagojās ar sociālām un demokrātiskām reformām. Izdevās mazināt spriedzi starp sociāliem slāņiem.