Home » Blog

Category Archives: Blog

Mana pieredze strādājot birojā

Es iemācījos darbā uztvert jebkuru informāciju bez emocijām. Ja galvenais grāmatvedis pateica, ka šoreiz darbu jāizdara savādāk nekā parasti, tad es to pieņemu, ka vajadzīgo. Ja vadība ir ieviesuši jaunus noteikumus, vai jaunus pienākumus, es centos saprast un iemācīties jaunus paņēmienus. Kā arī kārtīgi veikt jaunus pienākumus. Kad vadība sauc pie sevis es uzmanīgi noklausu visu informāciju un tikai tad, uzdodu jautājumu, ja man ir kaut kādas neskaidrības. Bija reize, kad pēc informācijas uzņemšanas nācās ņemt grāmatvedības konsultāciju, bet jāsaka – tas piederas pie lietas.

Daudz grūtāk ir sadzīvot ar cilvēkiem kolektīvā kuri vienmēr ir neapmierināti ar dzīvi. Vienalga, kas būtu noticis viņu dzīvē vai citu cilvēku dzīvē šie cilvēki, teiks, ka dzīve ir netaisna pret viņiem. Ka viņu centības, darbi netiek novērtēti kā pienākas. Bet, kad sāc skatīties no malas, tad saprot, ka šo cilvēku dzīve ir daudz labāka par manējo vai citu dzīvi, kaut kur ir veiksmīgāka vai pat laimīgāka. Un sāk klust smieklīgi, tie kolēģi, kuri dzīvo labāk sūdzas vairāk pār tiem, kuriem patiešām ir grūtie laiki. Cilvēki ātri pierod pie laba, divi gadi atpakaļ, neviens pat nevarēja iedomāties, ka būs ekonomiska krīze, cilvēki bija pārliecināti par savu nākotni, droši ņēma kredītus, pirka automašīnas, brauca atpūsties ārzemēs, un nedomāja taupīt. Bet tagad negrib samierināties ar esošu situāciju.

Bieži savos satraukumos vainojami esam mēs paši, nevis apkārtējā vide vai citi cilvēki. Stresa daba ir tāda, ka organisms vienādi reaģē kā uz reālajiem, tā šķietamajiem draudiem. Ja cilvēks nepārtraukti domā par to, ka var notikt kaut kas slikts, vai iedomājas sev nelabvēlīgas situācijas, tad tas ir vienlīdzīgi tam, it kā tās reāli būtu notikušas. Katram ir savi paņēmieni, kā sevi līdzsvarot. Cilvēks, kas nepārtraukti atrodas stresa stāvoklī, kļūst mazāk aktīvs, ātri nogurst, nevar koncentrēties, zaudē interesi pret dzīvi un sevi tajā skaitā. Sekas – rodas nepatikšanas ģimenē, sliktas attiecības ar kolēģiem, problēmas ar veselību. Tas viss draud ar darba kvalitātes pazemināšanos. Es centos turēties no šiem cilvēkiem tālāk, jo viņu slikts noskaņojums, mūžīgais nogurums, negatīvi ietekmē manu noskaņojumu. Parasti, sasveicinos, novēlu veiksmīgu dienu un saku, ka man jāiet strādāt ir daudz darba.

Mūsu kolektīvā ir tādi cilvēki, kas darbā nevar atslēgties no mājas rūpēm. Bet mājās, ja viņam krēslā, kurā viņš atpūšas, ir jānodarbojas ar darba lietām, nav iespējams pilnībā atjaunot spēkus un dvēseles līdzsvaru. Pārsvara mūsu kolektīvā tie ir cilvēki, kuriem palikuši daži gadi līdz pensijai. Kā viņi saka: „Lai tik ātrāk pienāktu tas laiks un ne dienas vairāk negribētu strādāt par grāmatvedi, jo grāmatveža profesija ir kaitīga veselībai- stress, nervu sistēmas sabrukums, vielmaiņu traucējumi, sāpoša mugura, bezmiegs, utt.” Šie kolēģi ir interesanti sarunbiedri, jo viņam ir ko pastāstīt, viņi atceras, ka viss sākas, ka bija, kad vel datorus nebija un ka ir tagad. Bet tik gribēšanas viņiem daudz runāt nav, jo visas domās viņiem ir vienīgi par mājas rūpēm un darbu.

Par vērtībām

Mēs, cilvēki, uz pasaules esam ļoti daudz, un katram no mums uz pasaules ir savs uzskats par vērtībām pasaulē un mūsu dzīvē. Kādam no mums vērtības izpaužas mantiskā ziņā, kādam, kā īpašības un vēl kādam kā ģimene, saticība un mīlestība. Arī man ir sava vērtību pasaule, kuru uzskatu par svarīgu. Es savu vērtību pasauli uzskatu, ka tā ir ģimene, ko, protams, uztveru kā galveno. Tai apakšā ir vēl daudz vērtību. Mīlestība būtu viena no tām, kurai sekotu arī mani draugi, jo arī savus draugus uzskatu par ģimeni, kurus es cienu un rūpējos.

Mīlestība ir kā pamats visam pārējam, iepriekš minētajam, tāpēc arī iesākšu ar šo. Mīlestība ir viena no tām vērtībām, kuru nekādā veidā nevar izteikt mantiskā ziņā. Ja tā ir, tad apkārt, cilvēku starpā valda uzticība, saticība, pretimnākšana, atbalstīšana un uzklausīšana jebkurā dzīves situācijā. Uzskatu, ka bez mīlestības cilvēks iztikt nevar. Tā ir vērtība, kura ir neizmērojama un kura ir vajadzīga jebkuram cilvēkam, dzīvojot pilnvērtīgu dzīvi. Līdz ar to tas ir arī atbalsts un mīļums cilvēku starpā. Ja mēs nezinātu ko nozīmē rūpēties, uztraukties un domāt viens par otru, tad mūsu dzīve būtu nevis dāvana, kas mums tiek dota, lai mēs mācītos, domātu un saprastu, bet gan tikai un vienīgi eksistence, jo tad mēs nepazītu dzīves patiesās vērtības. Dzīvot nozīmē just, mīlēt un uzklausīt otru, darīt to, kas pašam patīk un to, kas liek tev justies laimīgam.

Draugus uzskatu kā otru ģimeni, kas man liek justies labi, mīlēti un aizsargāti. Ar draugiem es pavadu savu dzīves lielāko daļu. Arī draugi ir patiesas vērtības, kuras es vienmēr cenšos saglabāt. Protams, mēs nevaram katru cilvēku nosaukt par savu draugu, kā arī uzticēties katram cilvēkam. Draugus es uzskatu par tādiem, kuri mani ir atbalstījuši, kad man tas ir bijis vajadzīgs, tādus, kuri mani prot uzklausīt un, lai arī kāda es būtu, vienmēr būs līdzās. Arī tādus, ar kuriem man ir patīkami pavadīt laiku un nekad nebūs garlaicīgi. Šādus cilvēkus nav iespējams atrast un iepazīt dažu dienu vai nedēļas laikā. Tam ir vajadzīgs laiks, taču tas ir pilnīgi normāli, jo draugiem ir jāiziet cauri dažādām dzīves situācijām, lai saprastu, kuri patiešām ir patiesie draugi. Savā dzīvē esmu pārdzīvojusi daudz ko, taču esmu pietiekami daudz izgājusi cauri daudz un dažādām situācijām, atradusi savus īstos draugus un tad arī rūpējos un izturos tā, kā draugiem pienākas. Draugi kā vērtība man ir patiesi svarīga, jo ar šiem cilvēkiem es piepildu savu dzīvi ar patiesām emocijām un sajūtām, kuras arī turpmāk aizmirst nav iespējams.

Kādi ir avoti, lai uzzinātu vairāk par Konfūciju?

Tā kā tikai pēc nāves tika apkopoti zināmie avoti par Konfūcija dzīvi un darbību, vairākos no tiem minēta pretrunīga informācija, kas dažādi atspoguļo gan viņa personību, gan dzīves ritējumu. Par ticamiem bibliogrāfiskajiem avotiem ir uzskatāmi trīs no tiem. The Analects (ķīniešu valodā Luņjui) , tulkojumā “Pārrunas un spriedumi” . Tā grāmata, kas sastāv no 499 nodaļām, kas nav sistematizētas, kuras sastādījuši viņa mācekļi, gan arī vēlākie sekotāji pēc Konfūcija nāves. Tajā apkopotas Konfūcija un mācekļu sarunu fragmenti, kuros apskatīti ar morāli, sabiedrību un politiku saistīti jautājumi, būtisku nozīmi piešķirot Ren tikumam jeb cilvēcībai un labestībai. Mūsdienās uzskata, ka tā tapusi vairāku gadsimtu laikā. Grāmatas uzmetums tapis karojošo valstu periodā (475.-211.g.p.m.ē), kad Senajā Ķīnā bija karadarbība, kas noslēdzās ar Cjinas iekarošanas kariem, bet darbs savu formu, kādu to mēs varam lasīt arī šodien, ieguvis Hanu dinastijas laika vidus posmā ~ (206.g.p.m.ē – 220.g.m.ē).

Tā ir viena no vislasītākajām un visvairāk pētītākajām grāmatām Ķīnā mūsu ēras laikā. The Zuozhuan, tulkojumā “Zuo komentāri” vai “Zuo tradrīcija” ir Senās Ķīnas stāstījuma vēsture, kas apkopo komentārus par Senās Ķīnas Pavasara un rudens hroniku jeb Chunqiu. Tā ir uzskatāma par oficiālo Lu valsts hroniku, kas atspoguļo laika periodu no 722.g.p.m.ē līdz 481.g.p.m.ē. ,tātad neiekļauj tikai pēdējos divus Konfūcija dzīves gadus. Hronika ir viena no piecām ķīniešu klasikām jeb Qin. Šis teksts tiek uzskatīts par vecāko Senās Ķīnas hroniku, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Iespējams, ka to sastādījis pats Konfūcijs. Mengzi vai Mencius ir Konfūcija domātāju un filozofa Mencius sarunu apkopojums par morālo un politisko filozofiju, kas tapis aptuveni 4. gadsimta beigās p.m.ē. Mencius bija Konfūcija mazdēla Zisi skolēns, kurš tiek uzskatīts par “otru gudro” aiz Konfūcija. Viņš savu dzīvi ir pavadījis ceļojot pa Ķīnu, sniedzot padomus valdniekiem. Viņa audzēkņu skaits esot bijis pat lielāks nekā Konfūcijam.

Bailes no zobārsta

Bailes no zobārstniecības ir vienas no visbiežāk sastopamākajām bailēm industrializētajā pasaulē, un dažādi pētījumi ir pierādījuši, ka tās ietekmē cilvēku spēju rūpēties par savu zobu veselību. Pētījumi šajā jomā ir svarīgi, jo plašākas zināšanas un dziļāka izpratne par bailēm zobārstniecībā, dos iespējas izstrādāt personāla apmācības programmas, kas veicinās pacientu baiļu profilaksi, vienlaicīgi dodot iespēju veidot efektīvas baiļu profilakses metodes. Pacienti, kas cieš no bailēm nav homogēna grupa un pētījumi pierāda, ka cilvēki ar izteiktām bailēm zobārstu neapmeklē vispār. Tie, kuriem piemīt zobārstniecības fobija, kabinetā nav sastopami, un Latvijā diemžēl nav speciālu klīniku vai kabinetu, kuros šādi cilvēki spētu saņemt atbilstošu parūpi. Kā bailes rodas un kā tās pārvarēt – tie ir svarīgi jautājumi, kuru izpratne sniegs atvieglojumu ne tikai pacientiem, bet arī veicinās kvalitatīvu aprūpi un sekmēs zobārsta darbu.

Raksts tapis sadarbībā ar Dr. Jūlijas Katkevičas diennakts zobārstniecību.

DSM IV (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders) fobijas definē kā ierobežotas, patstāvīgas un nepamatotas bailes no noteiktiem objektiem vai situācijām. Psihologi tās definē kā nepamatotas un pastāvīgas bailes no dažādiem ārējiem apstākļiem. Vadoties pēc DSM IV bailes no zobārsta var iedalīt grupā, kas pieder pie asiņu-injekciju-ievainojumu fobijām. Tomēr zobārstniecība ietver sevī ciešu pacientu sadarbību ar zobārstniecības personālu, tādā veidā daļēji zaudējot kontroli pār situāciju, kad personīgajā telpā atrodas vairāki sveši cilvēki. Šajā kontekstā bailes no zobārstniecības var būt kā sociālas dabas fobija.