Tā kā tikai pēc nāves tika apkopoti zināmie avoti par Konfūcija dzīvi un darbību, vairākos no tiem minēta pretrunīga informācija, kas dažādi atspoguļo gan viņa personību, gan dzīves ritējumu. Par ticamiem bibliogrāfiskajiem avotiem ir uzskatāmi trīs no tiem. The Analects (ķīniešu valodā Luņjui) , tulkojumā “Pārrunas un spriedumi” . Tā grāmata, kas sastāv no 499 nodaļām, kas nav sistematizētas, kuras sastādījuši viņa mācekļi, gan arī vēlākie sekotāji pēc Konfūcija nāves. Tajā apkopotas Konfūcija un mācekļu sarunu fragmenti, kuros apskatīti ar morāli, sabiedrību un politiku saistīti jautājumi, būtisku nozīmi piešķirot Ren tikumam jeb cilvēcībai un labestībai. Mūsdienās uzskata, ka tā tapusi vairāku gadsimtu laikā. Grāmatas uzmetums tapis karojošo valstu periodā (475.-211.g.p.m.ē), kad Senajā Ķīnā bija karadarbība, kas noslēdzās ar Cjinas iekarošanas kariem, bet darbs savu formu, kādu to mēs varam lasīt arī šodien, ieguvis Hanu dinastijas laika vidus posmā ~ (206.g.p.m.ē – 220.g.m.ē).

Tā ir viena no vislasītākajām un visvairāk pētītākajām grāmatām Ķīnā mūsu ēras laikā. The Zuozhuan, tulkojumā “Zuo komentāri” vai “Zuo tradrīcija” ir Senās Ķīnas stāstījuma vēsture, kas apkopo komentārus par Senās Ķīnas Pavasara un rudens hroniku jeb Chunqiu. Tā ir uzskatāma par oficiālo Lu valsts hroniku, kas atspoguļo laika periodu no 722.g.p.m.ē līdz 481.g.p.m.ē. ,tātad neiekļauj tikai pēdējos divus Konfūcija dzīves gadus. Hronika ir viena no piecām ķīniešu klasikām jeb Qin. Šis teksts tiek uzskatīts par vecāko Senās Ķīnas hroniku, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Iespējams, ka to sastādījis pats Konfūcijs. Mengzi vai Mencius ir Konfūcija domātāju un filozofa Mencius sarunu apkopojums par morālo un politisko filozofiju, kas tapis aptuveni 4. gadsimta beigās p.m.ē. Mencius bija Konfūcija mazdēla Zisi skolēns, kurš tiek uzskatīts par “otru gudro” aiz Konfūcija. Viņš savu dzīvi ir pavadījis ceļojot pa Ķīnu, sniedzot padomus valdniekiem. Viņa audzēkņu skaits esot bijis pat lielāks nekā Konfūcijam.