Home » Articles posted by Muzikālā Jana

Author Archives: Muzikālā Jana

Mūzika

Vidusskola

Cīnies, nepadodies, kādu dienu Tu absolvēsi!

Rakstu kopas

Sabiedrība 20 gs.

XIX gs. beigās un XX gs. sākumā saļodzījās sabiedrības šķietami stabilie pamati. Urbanizācija grāva ierasto dzīvesveidu. Saasinājās sociālās pretrunas. Demokrātijas un progresa idejas plašām iedzīvotāju masām joprojām bija maz pazīstamas, tāpēc arī tās nespēja sabiedrību saliedēt. Aizvien vairāk nozīmi zaudēja reliģija, kas senāk kalpoja kā sabiedrību vienojošs spēks.

Jaunajos apstākļos kā sabiedrību konsolidējošs faktors izvirzījās nacionālpatriotiskās idejas, kas plaši izplātījās ne vien mazajās un pakļautajās tautās, bet arī lielvalstīs, ka piemērām Vācija, Krievija, Lielbritānija, Francija.

XIX gs. nogalē daudzās valstīs cēlās nacionālā pašapziņa. It visur bija vērojami centieni dziļāk iepazīt savas tautas vēsturi, izpētīt nacionālās kultūras saknes un rast saikni ar mainīgo tagadnes pasauli.

Nacionālas pašapziņas attīstībā svarīga loma bija mākslai. Nacionālā tematika daudzveidīgi atbalsojās tēlotajā mākslā, literatūrā, mūzikā, dramaturģijā un arhitektūrā. Mākslinieki radīja vispārinātas dzimtenes dabas ainas un tēlus, izzināja nacionālo specifiku un kultūras būtību.
Patriotisms bija arī kā bīstams ierocis lielvalstu varas rokās. To bieži izvērta par negatīvo integrāciju – ‘’visi kopā pret svešajiem’’. Līdz ar to pasliktinājās valstu attiecības un spēkā pieņēmās ksenofobija ( bailes un naids no ‘’svešajiem’’) un šovinisms ( domas, ka tauta ir pārāka par citām ). Šī negatīvā integrācija bija izteikta daudzās valstīs lielākā vai mazākā mērā. Nacionālo ideju izplātīšanas sekmēja antisemītismu vilni, kas pāršalca visu Eiropu. Spēcīgākas antisemītisma izpausmes bija vērojami Krievijas impērijā, kur notika daudzi ebreju grautiņi.

mājas grauzts

Cilvēks XX gs sākumā kļuva bezdievīgs. To parāda gaisotne, kāda esot bijusi sabiedrībā. Urbanizācijas process sekmēja jaunās informācijas plūsmai par izgudrojumiem, kuri satrieca prātu, un uztvere gandrīz katram cilvēkam mainījās. Katrs, kurš dzīvoja lielpilsētā saprata sabiedrības priekšstatu neizsmeļamību. Vientulība uzaudzināja cilvēkos tieksmi pēc nežēlīgas cīņas vienam pret otru, vienkāršo tieksmi izdzīvot sabiedrībā; var teikt pat – ‘’ēd, vai tiec apēsts’’. Saprotams, dažādos laika posmos un laikmetos izpratne par sabiedrības atzītām normām ir atšķirīgā. Tāpēc var secināt, ka cilvēkiem, kuri bija noteiktas kultūrvides piederošie, sākas jaunā domāšana un uztvere, jo citādi indivīds varēja vienkārši pazust jaunumu plūsmā – progresa tendence satrieca sabiedrību. Līdz ar to bija arī liela vientulības un šausmu sajūta par to, ka mainījās cilvēks un daudzi dzīves faktori vienkārši apspieda daudzus; īpaši kuriem bija grūti atrast savu vietu dzīvē. Tātad redzams, ka strādājošie, kuru bija vairākums, stājas priekša jauniem dzīves faktoriem – izdzīvošanai sabiedrībā un jaunumu plūsmai. Sāka kļūt aktuālas cīņas par tiesībām- sieviešu cīņa par tiesībām, bērnu emancipācija. Izglītībā notika kolosālas pārmaiņas, kas bija kā īstā revolūcija. Tāpat arī politikā norisēja pārmaiņas, radās jauni uzskati un kustības.

Cilvēka dzīve sabiedrībā

Dažādu kultūru cilvēkiem ir savas īpatnības. Cilvēku kultūrvides konteksts balstās uz psiholoģiskām tendencēm un pašu cilvēku domāšanu. Tās nozīme, ka laikabiedri, kuri dzīvo vienā vidē uzturas un domā relatīvi līdzīgi.

Visā pasaulē notika pilsētu izaugsme un pilsētnieciskas kultūras izplātīšanas, urbanizācijas process uzņēma apgriezienus.

Lielpilsētās ģenerēja novitātes. Tieši tur dzima jaunās tehnoloģijas, sākas jaunās politiskās un gara dzīves strāvojumi, dibinājās avangardu mākslinieku pulciņi. Pilsētnieki izstrādāja jaunākās teorijas zinātnē, un nāca klāja ar pārsteidzošiem atklājumiem, kas būtiski mainīja ikdienas dzīvi. Lielpilsētas deva toni modes pasaulē, tur dzima jauni izklaides veidi.

Ražošanas attīstībai un urbanizācijas straujam tempam bija arī ēnas puse.

Pārceldamies uz blīvi apdzīvotajiem pilsētām, miljoniem ļaužu šķīrās no ģimenes un lauku dzīves. Viņi ieplūda pilsētas sabiedrībā, kas bija veidota pēc gluži citiem likumiem. Pilsēta līdzinājās gigantiskam skudru pūznim, kur par atsevišķu indivīdu nelikās ne zinis. Bijušais laucinieks bieži vien jūtās vientuļš un pamests. Bezpersoniskā esamība grāva tradicionālas tikumiskas normas. Pilsētas plauka un zēla noziedzībā un prostitūcijā, ko veicināja arī kristietības mazināšanās. Eiropas lielpilsētu iedzīvotāji pret reliģiju kļuva aizvien vienaldzīgāki.
Pilsētās pieauga arī sociālā spriedze. Valsts un nelielā uzņēmēju slāņa bagātību sastrādāja miljoniem strādnieku, kuri dienas vadīja trūkumā. Daudzos lieluzņēmumos darba apstākļi bija ļoti smagi: gara darba diena, nesamērīgi maza alga, daudz nelaimes gadījumu, saskarsme ar indīgām vielām utt. Pat tur, kur ražošana bija organizēta kaut cik civilizēti, cilvēks tika uzskatīts par mazsvarīgu faktoru. Strādnieks pārvērtās par iekārtu apkalpes mehānismu.

Pārmērīgi smags darbs rūpnīcas, pastāvīgie bezdarba draudi un apziņa , ka materiālie labumi sabiedrībā tiek sadalīti netaisnīgi, sekmēja sociālisma ideju izplātīšanos. Tomēr lielākajā daļā ekonomiski attīstīto valstu trūcīgo un bagāto sabiedrības slāņu konflikts tā arī neizraisīja, ko K. Markss prognozēja vēl XIX gs. vidū. Sociālistiskās un sociāldemokrātiskās partijas aizstāvēja strādnieku intereses un pārējie politiskie spēki bija spiesti ar to rēķināties. Politiska cīņa vainagojās ar sociālām un demokrātiskām reformām. Izdevās mazināt spriedzi starp sociāliem slāņiem.