Kāpēc reklamēties internetā un kāpēc nē?

Interneta vides specifika ļauj salīdzinoši vienkārši izvairīties no finanšu kontroles: pastāv milzum daudz iespēju reklamēties par velti, ļoti lēti vai tā, ka naudas plūsmas nemaz netiek atspoguļotas dokumentācijā.

  • reklamējoties Internetā reklāmdevējs var apsteigt savus konkurentus, kas vēl nav sākuši lietot šo jauno mediju;
  • reklāmai Internetā iespējami dažādi samaksas veidi – gan par tūkstoti  sasniegtās auditorijas, gan arī par pārdoto preču skaitu;
  • reklāmdevējam ir iespēja tiešsaistes (on-line) režīmā sekot līdzi reklāmas kampaņas norisei un vajadzības gadījumā to mainīt.

Reklāmai Internetā ir arī trūkumi:

  • reklāmas baneri bieži ir pārāk maziņi, statiski, atrodas vienmēr vienā un tajā pašā vietā, grūti pamanāmi;
  • tiešais pasts un kuponi ir 2-4 reizes efektīvāki pirkumu izdarīšanas sasniegšanā kā baneri;
  • Internets ir jauns medijs, un trūkst tā auditorijas mērīšanas standartu;
  • valstīs ar zemu Interneta izplatību Interneta auditoriju veido specifisku profesiju pārstāvji vai arī cilvēki ar augstiem ienākumiem – grūti sasniegt dažas konkrētas mērķa grupas;
  • Interneta lietotāji var uzstādīt savos datoros speciālu programmatūru, kas bloķē reklāmu parādīšanu, kā rezultātā daļu reklāmu var arī neredzēt;
  • Interneta lietotājs tekstam var pievērst mazāk uzmanību kā attēliem, tādējādi, nepieciešams rūpīgi pārdomāt reklāmas ziņojuma izskatu;
  • Interneta kā medija patērēšanai nepieciešamas speciālas prasmes – māka  lietot datoru un Internetu, kā arī angļu valodas prasme.

Darba samaksas izmaiņas

Darba samaksas līmenis var mainīties atkarībā no vairākiem faktoriem. Izmaiņas var rasties ne tikai kādā konkrētā uzņēmumā un konkrētam darbiniekam, bet arī veselā nozarē vai konkrētai profesijai. Turpmāk darbā tiks apskatīts un analizētas darba algas izmaiņas Latvijā piecu gadu laikā un salīdzināts ar darba algām, attiecīgā nozarē, citās Baltijas valstīs.

datora klaviatūra

2014. gadā slimnīcām bija problemātiski nodrošināt valdības noteikto algu palielinājumu – grūtības bija gan celt minimālo darba algu, kurai no 2014. gada janvāra bija jāsasniedz 320 eiro lielu apmēru, gan nodrošināt Veselības ministrijas publiski apsolīto algu pieaugumu vidēji par 10% visām ārstniecības nozarē nodarbinātajām personām. 2014. gada sākumā Nacionālā veselības dienesta (NVD) vadītājs Māris Taube darīja zināmu, ka valsts budžetā ir paredzēts papildu finansējums medicīnas darbinieku atalgojumam, to nodrošināšot tarifu pieaugums par 6,4% ārstniecības pakalpojumiem. Tarifā bez atalgojuma komponenta ietilpst arī medikamentu apmaksa, slimnīcu komunālie maksājumi, tehnoloģiju izmantošana un citi faktori. Saskaņā ar plānoto ārstiem 745 eiro vietā jāsaņem 846 eiro liela alga par pamata likmi, ārstniecības un aprūpes personālam (medicīnas māsām) 446 eiro vietā 506 eiro, savukārt atbalsta personālam ne 298 eiro, bet 338 eiro.

Latvijas Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgeņijs Kalējs norādīja, ka praktiski visās slimnīcās bija izveidojusies situācija, ka 2014. gadam paredzētais finansējums jeb līguma apjoms neļauj palielināt darba samaksu atbilstoši valdības noteikumiem. Veselības ministrija (VM) skaidro, ka 2014. gadā mediķu darba samaksas paaugstināšanai paredzēti 22 miljoni eiro, vēl 5,6 miljoni eiro tieši minimālās algas paaugstināšanai. Zemākās algas noteikti jāspēj palielināt, bet par citām algām problēma var rasties sakarā ar tādiem apstākļiem, ka daudzām ārstniecības personām atalgojums ir bijis lielāks nekā noteiktais minimums atbilstošai kvalifikācijai. Šiem mediķiem pieaugums varētu būt neliels vai nebūt nemaz, skaidro VM pārstāvis Oskars Šneiders, «Tas, kādā veidā iedoto naudu sadala un cik spēj palielināt algas, ir slimnīcas vadības uzdevums.» 10 procentu pieaugums ir «vidēji», tātad ne visiem.

VM piešķīra papildu naudu tikai zemāko darba algu palielinājumam, taču, plānojot mediķu algu palielinājumu, netika ņemts vērā, ka veselības aprūpē atalgojums veidojas no darba algas (70%) un piemaksas (30%).

Darba alga kā motivācija

Lielāka daļa no uzņēmumiem nevarētu eksistēt un pilnvērtīgi strādāt bez cilvēkiem, kas prot darboties konkrētā nozarē, ir ieinteresēti konkrēta uzņēmuma attīstībā un vēlas strādāt arvien labāk. No tā iziet, ka darbaspēks ir viens no visnozīmīgākajiem resursiem darba tirgū. Katram uzņēmējam viens no mērķiem ir panākt izcilu darba kvalitāti. Lai sasniegt šo mērķi, tie cenšas pieņemt darbā arvien vairāk profesionālus darbiniekus. Bet, jo labāks ir darbinieks, jo vairāk darba piedāvājumu viņš saņem. Līdz ar to darba devējam būtu  jāmotivē darba ņēmēju palikt strādāt uzņēmumā un arvien vairāk palielināt darba efektivitāti. Viens no motivēšanas rīkiem varētu būt darba algas palielinājums, kā arī dažādas papildmaksās un pabalsti. Izmantot darba algu kā motivāciju darbiniekiem strādāt, lai saņemt no tiem velmi kļūt arvien labākiem.

Motivāciju var nodefinēt dažādi, jo katram cilvēkam ir sava sapratne par motivēšanas principiem, kā tie stimulē produktivitāti, mudina cilvēkus uz darbību un palīdz ikdienā.

robots

Ilgvars Forands nodefinēja motivāciju ka dinamisko procesu, kas izmantojot psiholoģiskās, sociālās ekonomiskās un tiesiskās metodes un līdzekļus, sekmē indivīda mērķa sasniegšanu. R. Hekmens un G. Oldhems (Hackmann & Oldham, 1976) izvirzīja darba raksturojuma teoriju, ka motivāciju rada vide, kur darbojas indivīds. Pamatojoties uz to pieņēmumu, darba vidi un procesu ir iespējams organizēt tā, lai darbiniekiem radītos motivācija strādāt un pildīt savus pienākumus. Tas attiecās arī uz darba algu, ko saņem darbinieks. Jo darba samaksa ļoti bieži ir vienīgais indivīda ienākuma avots un nauda, kas tiek izmaksāta indivīdam par paveikto darbu, ir nepieciešama cilvēka fizioloģiskām un drošības vajadzībām. Lai nodrošināt galvenās cilvēka vajadzības, viņš ir ieinteresēts saņemt lielāko atalgojumu un ar to rodas darbinieka stimuls strādāt un pelnīt vairāk, veikt savu darbu efektīvāk, paaugstināt savas izredzes gūt lielāku algu un, iespējams, papildmaksu un bonusus.

Nīcgales akmens

Nīcgales akmens ir ļoti populārs un viens no zināmākajiem akmeņiem Latvijā, tādēļ ir pieejamas vairākas interneta vietnes, kur ātri un ērti uzzināt informāciju par to. Pieejamas grāmatas, kurās ir aprakstīti vēsturiskie notikumi un ceļveži, kuros Nīcgales akmens ir iekļauts kā apskates objekts. Aprakstos tiek uzsvērts tā izmērs skaitliski un vārdiski- vienīgais lielākais, dižākais Latvijā, kā arī ir lasāmas teikas par akmens rašanos Nīcgalē.

Īpaši detalizēta informācija par akmeni ir pieejama Daugavpils tūrisma informācijas mājas lapā (http://www.visitdaugavpils.lv/lv/turisms/nicgales-lielais-akmens) un aplūkojami attēli, kuri uzskatāmi parāda Nīcgales akmeni no dažādiem rakursiem un apkārt ierīkojamo teritoriju, kā arī pieejama karte ar akmens atrašanās vietu.

Interesentiem ir pieejama atsevišķa lapa par Nīcgales akmeni interneta portālā Facebook.com un draugiem.lv, kur pieejami attēli un lasāma, jau citur esošā informācija.

Īsa un kodolīga informācija pieejama tūrisma attīstības valsts mājas lapā (http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/nicgales-lielais-akmens), tomēr šeit pieejama labākas kvalitātes pietuvināma karte, atrašanās vietas noteikšanai. Šeit ir arī norādīta svarīga informācija, proti, ka akmens ir apmeklējams bez ieejas maksas, šeit ir pieejama tualete un stāvvieta. Attēli lieliski ataino labiekārtoto teritoriju – bildes „pasaka” vairāk nekā esošais apraksts.

akmens trepes

Interneta vidē ir pieejamas dažādas citas mājas lapas, kurās apmēram 2-5 teikumu apmērā ir pieejami apraksti. Kaut dažu interneta mājas lapas kvalitāte nevieš uzticību, par informācijas patiesumu nevar šaubīties, jo pārsvarā tā visur ir viena un tā pati.

Nīcgales akmens ir iekļauts ceļvežu grāmatās, kurās pārsvarā tiek sniegta informācija par tā ievērojamajiem izmēriem un atrašanās vietu, aprakstiem klāt pievienota vismaz viena bilde.
Vecākā pieejamā grāmata par šo akmeni ir G.Eniņa 1984.g. izdotā- „Tepat Latvijā”, kura atspoguļo tā laika notikumus saistībā ar šo akmeni, kā piemēram, aprakstot faktu, ka dižakmens tiks aizbērts ar grunti no meža ceļiem. Grāmatā tiek aprakstīti dzirdētie, citur lasītie nostāsti un teikas un par to kā tiešām šis akmens šeit ir radies. Informāciju var uzzināt arī 2002.gada izdotajā Latvijas pagastu enciklopēdijā- Nīcgales pagasts.

Zobu implanti

Katrs cilvēks ikdienā rūpējas par savu zobu veselību un skaistumu. Bet dažreiz mēdz gadīties tā, ka cilvēks var esošo zobu nozaudēt. Parasti tas notiek pavisam negaidīti – kāda sporta trauma, mutes dobuma saslimšana vai bruksisma izraisītas sekas. Tādā gadījumā noteikti nevajadzētu samierināties ar so situāciju un zaudēto zobu steidzami vajadzētu atjaunot. Šādā gadījumā labākais risinājums būs zobu implanta ievietošana.

Vairums cilvēku baidās to darīt, jo ar zobu implantiem saistās daudz maldīgu stereotipu. Daži domā, ka tas ir dārgi, sāpīgi, apgrūtinoši vai pat nevajadzīgi. Bet ne viss ir tik slikti, cik daudziem varētu likties. Šajā rakstā mēs apskatīsim visus plusus, ko mums sniedz implantu ievietošana.

Dabisks izskats

Daudziem cilvēkiem ir maldīgs uzskats, ka, ievietojot zobu implantus, visi apkārtējie pamanīs, ka viņam trūkst dabīgs zobs. Taču pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, zobu implanti šodien izskatās maksimāli dabiski. Vizuāli tos nav iespējams atšķirt no īstiem zobiem. Ar zobu implantiem jūsu smaids izskatīsies nevainojami.

zobārstniecības zieds

Pārtikas košļāšana 

Gluži kā īstie zobi, zobu implanti ļauj cilvēkiem sakošļāt pat ļoti cietu pārtiku. Salīdzinājumā ar zobu protēzēm, implanti ir pietiekami cieši nostiprināti žokļa kaulā, līdz ar to, pārstrādājot pārtiku, tie nevar tikt sabojāti un nepastāv risks, ka tie varētu izkrist.

Veselīgāki žoklim un smaganām 

Zobu implanti ir ļoti veselīgi jūsu žoklim un smaganām. Ja ikdienā uzņemot pārtiku, uz žokļa kaulu nav pietiekami liela slodze, ar laiku tā apjoms samazinās un veidojas žokļa un sejas deformācija, un tas var veicināt daudzas citas problēmas, piemēram, pāragru novecošanu. Ievietoti zobu implanti košļāšanas laikā vienmērīgi sadala slodzi, tāpēc cilvēka žoklis netiek bojāts.

Blakusesošie zobi netiek bojāti 

Ja zobu implantus salīdzina, piemēram, ar zobu kroņiem, tad to ievietošanai nav nepieciešams noslīpēt blakusesošā zoba daļu. Zobu implants tiek novietots tikai trūkstošā zoba vietā un neviens cits zobs netiek skarts. 

Nav svarīgs zobu skaits

Ievietojot zobu implantus, esošo dabisko zobu skaits nav noteicošais faktors. Tos var ievietot pat gadījumā, ja mutē ir palicis tikai viens zobs. Savukārt, piemēram, zobu tilts var tikt piestiprināts tikai gadījumā, ja mutes dobumā ir arī citi zobi. 

Zobu implanti ir ļoti mūsdienīga un saudzīga tehnoloģija gadījumā, ja esošais zobs ir bojāts vai nozaudēts. No zobu implantācijas noteikti nevajadzētu baidīties. Tāpēc, ja jūs vēl šaubāties un nevarat izlemt par zobu protezēšanas veidu, noteikti apsveriet ideju par implantiem!

Sabiedrība 20 gs.

XIX gs. beigās un XX gs. sākumā saļodzījās sabiedrības šķietami stabilie pamati. Urbanizācija grāva ierasto dzīvesveidu. Saasinājās sociālās pretrunas. Demokrātijas un progresa idejas plašām iedzīvotāju masām joprojām bija maz pazīstamas, tāpēc arī tās nespēja sabiedrību saliedēt. Aizvien vairāk nozīmi zaudēja reliģija, kas senāk kalpoja kā sabiedrību vienojošs spēks.

Jaunajos apstākļos kā sabiedrību konsolidējošs faktors izvirzījās nacionālpatriotiskās idejas, kas plaši izplātījās ne vien mazajās un pakļautajās tautās, bet arī lielvalstīs, ka piemērām Vācija, Krievija, Lielbritānija, Francija.

XIX gs. nogalē daudzās valstīs cēlās nacionālā pašapziņa. It visur bija vērojami centieni dziļāk iepazīt savas tautas vēsturi, izpētīt nacionālās kultūras saknes un rast saikni ar mainīgo tagadnes pasauli.

Nacionālas pašapziņas attīstībā svarīga loma bija mākslai. Nacionālā tematika daudzveidīgi atbalsojās tēlotajā mākslā, literatūrā, mūzikā, dramaturģijā un arhitektūrā. Mākslinieki radīja vispārinātas dzimtenes dabas ainas un tēlus, izzināja nacionālo specifiku un kultūras būtību.
Patriotisms bija arī kā bīstams ierocis lielvalstu varas rokās. To bieži izvērta par negatīvo integrāciju – ‘’visi kopā pret svešajiem’’. Līdz ar to pasliktinājās valstu attiecības un spēkā pieņēmās ksenofobija ( bailes un naids no ‘’svešajiem’’) un šovinisms ( domas, ka tauta ir pārāka par citām ). Šī negatīvā integrācija bija izteikta daudzās valstīs lielākā vai mazākā mērā. Nacionālo ideju izplātīšanas sekmēja antisemītismu vilni, kas pāršalca visu Eiropu. Spēcīgākas antisemītisma izpausmes bija vērojami Krievijas impērijā, kur notika daudzi ebreju grautiņi.

mājas grauzts

Cilvēks XX gs sākumā kļuva bezdievīgs. To parāda gaisotne, kāda esot bijusi sabiedrībā. Urbanizācijas process sekmēja jaunās informācijas plūsmai par izgudrojumiem, kuri satrieca prātu, un uztvere gandrīz katram cilvēkam mainījās. Katrs, kurš dzīvoja lielpilsētā saprata sabiedrības priekšstatu neizsmeļamību. Vientulība uzaudzināja cilvēkos tieksmi pēc nežēlīgas cīņas vienam pret otru, vienkāršo tieksmi izdzīvot sabiedrībā; var teikt pat – ‘’ēd, vai tiec apēsts’’. Saprotams, dažādos laika posmos un laikmetos izpratne par sabiedrības atzītām normām ir atšķirīgā. Tāpēc var secināt, ka cilvēkiem, kuri bija noteiktas kultūrvides piederošie, sākas jaunā domāšana un uztvere, jo citādi indivīds varēja vienkārši pazust jaunumu plūsmā – progresa tendence satrieca sabiedrību. Līdz ar to bija arī liela vientulības un šausmu sajūta par to, ka mainījās cilvēks un daudzi dzīves faktori vienkārši apspieda daudzus; īpaši kuriem bija grūti atrast savu vietu dzīvē. Tātad redzams, ka strādājošie, kuru bija vairākums, stājas priekša jauniem dzīves faktoriem – izdzīvošanai sabiedrībā un jaunumu plūsmai. Sāka kļūt aktuālas cīņas par tiesībām- sieviešu cīņa par tiesībām, bērnu emancipācija. Izglītībā notika kolosālas pārmaiņas, kas bija kā īstā revolūcija. Tāpat arī politikā norisēja pārmaiņas, radās jauni uzskati un kustības.

Cilvēka dzīve sabiedrībā

Dažādu kultūru cilvēkiem ir savas īpatnības. Cilvēku kultūrvides konteksts balstās uz psiholoģiskām tendencēm un pašu cilvēku domāšanu. Tās nozīme, ka laikabiedri, kuri dzīvo vienā vidē uzturas un domā relatīvi līdzīgi.

Visā pasaulē notika pilsētu izaugsme un pilsētnieciskas kultūras izplātīšanas, urbanizācijas process uzņēma apgriezienus.

Lielpilsētās ģenerēja novitātes. Tieši tur dzima jaunās tehnoloģijas, sākas jaunās politiskās un gara dzīves strāvojumi, dibinājās avangardu mākslinieku pulciņi. Pilsētnieki izstrādāja jaunākās teorijas zinātnē, un nāca klāja ar pārsteidzošiem atklājumiem, kas būtiski mainīja ikdienas dzīvi. Lielpilsētas deva toni modes pasaulē, tur dzima jauni izklaides veidi.

Ražošanas attīstībai un urbanizācijas straujam tempam bija arī ēnas puse.

Pārceldamies uz blīvi apdzīvotajiem pilsētām, miljoniem ļaužu šķīrās no ģimenes un lauku dzīves. Viņi ieplūda pilsētas sabiedrībā, kas bija veidota pēc gluži citiem likumiem. Pilsēta līdzinājās gigantiskam skudru pūznim, kur par atsevišķu indivīdu nelikās ne zinis. Bijušais laucinieks bieži vien jūtās vientuļš un pamests. Bezpersoniskā esamība grāva tradicionālas tikumiskas normas. Pilsētas plauka un zēla noziedzībā un prostitūcijā, ko veicināja arī kristietības mazināšanās. Eiropas lielpilsētu iedzīvotāji pret reliģiju kļuva aizvien vienaldzīgāki.
Pilsētās pieauga arī sociālā spriedze. Valsts un nelielā uzņēmēju slāņa bagātību sastrādāja miljoniem strādnieku, kuri dienas vadīja trūkumā. Daudzos lieluzņēmumos darba apstākļi bija ļoti smagi: gara darba diena, nesamērīgi maza alga, daudz nelaimes gadījumu, saskarsme ar indīgām vielām utt. Pat tur, kur ražošana bija organizēta kaut cik civilizēti, cilvēks tika uzskatīts par mazsvarīgu faktoru. Strādnieks pārvērtās par iekārtu apkalpes mehānismu.

Pārmērīgi smags darbs rūpnīcas, pastāvīgie bezdarba draudi un apziņa , ka materiālie labumi sabiedrībā tiek sadalīti netaisnīgi, sekmēja sociālisma ideju izplātīšanos. Tomēr lielākajā daļā ekonomiski attīstīto valstu trūcīgo un bagāto sabiedrības slāņu konflikts tā arī neizraisīja, ko K. Markss prognozēja vēl XIX gs. vidū. Sociālistiskās un sociāldemokrātiskās partijas aizstāvēja strādnieku intereses un pārējie politiskie spēki bija spiesti ar to rēķināties. Politiska cīņa vainagojās ar sociālām un demokrātiskām reformām. Izdevās mazināt spriedzi starp sociāliem slāņiem.