M. Luters tika godināts arī apgaismībā. Taču viņa personībā un darbos tika atrasti un izcelti jauni aspekti, bet citi – nobīdīti malā. Lutera personība tika vairāk niansēta. Vispārīgos priekšstatus tagad nomainīja dziļāks agrīnā un vēlīnā Lutera vērtējums. Apgaismībai vissvarīgākā bija M. Lutera cīņa pret Romu: Luters ar savu atteikšanos pakļauties Romas pāvestam bija cīnījies par prāta un sirdsapziņas brīvību. Tā Luters bija palīdzējis kristiešiem atbrīvoties no drūmās viduslaiku māņticības.

Johanam Salomo Zemleram bijusi liela nozīme Lutera un reformācijas pētniecībā. Zemlers vienlaicīgi apstrīdēja Lutera un ticības apliecības rakstu nemaldīgumu. Pēc viņa domām, tas nav iespējams jau tāpēc, ka situācija, kurā atradās Luters, bija vienreizīga un neatkārtojama. Tāpēc ir svarīgi katrreiz aptvert tā laika un mūsdienu īpatnības.

Diferencētāks, bet citādāks skatījums uz M. Luteru bija arī Gotholdam Efraimam Lesingam. Lesings viņu godina gan kā cilvēku, gan reformatoru, lai gan labāk nekā agrākie domātāji, saskata arī viņa vājās puses un laikmeta ietekmi. No vienas puses, Lesings asi kritizēja tā laika ortodoksijas uzskatus par prātu un atklāsmi, viņš daudzkārt ir izteicies, ka atklāsme ir pilnīgi novecojusi un tiks atmesta. Taču citkārt Lesings atstāj atklātu jautājumu par prāta un atklāsmes konkurences cīņu. Luteram šeit ir milzīga nozīme. Lesings neatzīst luteriskās ortodoksijas un piētistu uzskatus, ka Luters reizi par visām reizēm ir reformējis mācību un tikai dievbijības jomā vēl būtu kaut kas darāms. Viņam Luters visvairāk bija nozīmīgs kā cīnītājs pret pāvestu. Lesings slavē Luteru par atbrīvošanu no tradīcijas jūga.

Citi apgaismības pārstāvji ir asāk un nedalītāk propagandējuši M. Lutera mantojuma turpināšanu. Frīdrihs Lielais, salīdzinot laikmetus, sauca Luteru par nabaga velnu. Viņš cildināja reformatorus, ka viņi ir palīdzējuši atbrīvoties no priesteru jūga un palielinājuši valsts ienākumus, atsavinot baznīcas īpašumus.