XIX gs. beigās un XX gs. sākumā saļodzījās sabiedrības šķietami stabilie pamati. Urbanizācija grāva ierasto dzīvesveidu. Saasinājās sociālās pretrunas. Demokrātijas un progresa idejas plašām iedzīvotāju masām joprojām bija maz pazīstamas, tāpēc arī tās nespēja sabiedrību saliedēt. Aizvien vairāk nozīmi zaudēja reliģija, kas senāk kalpoja kā sabiedrību vienojošs spēks.

Jaunajos apstākļos kā sabiedrību konsolidējošs faktors izvirzījās nacionālpatriotiskās idejas, kas plaši izplātījās ne vien mazajās un pakļautajās tautās, bet arī lielvalstīs, ka piemērām Vācija, Krievija, Lielbritānija, Francija.

XIX gs. nogalē daudzās valstīs cēlās nacionālā pašapziņa. It visur bija vērojami centieni dziļāk iepazīt savas tautas vēsturi, izpētīt nacionālās kultūras saknes un rast saikni ar mainīgo tagadnes pasauli.

Nacionālas pašapziņas attīstībā svarīga loma bija mākslai. Nacionālā tematika daudzveidīgi atbalsojās tēlotajā mākslā, literatūrā, mūzikā, dramaturģijā un arhitektūrā. Mākslinieki radīja vispārinātas dzimtenes dabas ainas un tēlus, izzināja nacionālo specifiku un kultūras būtību.
Patriotisms bija arī kā bīstams ierocis lielvalstu varas rokās. To bieži izvērta par negatīvo integrāciju – ‘’visi kopā pret svešajiem’’. Līdz ar to pasliktinājās valstu attiecības un spēkā pieņēmās ksenofobija ( bailes un naids no ‘’svešajiem’’) un šovinisms ( domas, ka tauta ir pārāka par citām ). Šī negatīvā integrācija bija izteikta daudzās valstīs lielākā vai mazākā mērā. Nacionālo ideju izplātīšanas sekmēja antisemītismu vilni, kas pāršalca visu Eiropu. Spēcīgākas antisemītisma izpausmes bija vērojami Krievijas impērijā, kur notika daudzi ebreju grautiņi.

Cilvēks XX gs sākumā kļuva bezdievīgs. To parāda gaisotne, kāda esot bijusi sabiedrībā. Urbanizācijas process sekmēja jaunās informācijas plūsmai par izgudrojumiem, kuri satrieca prātu, un uztvere gandrīz katram cilvēkam mainījās. Katrs, kurš dzīvoja lielpilsētā saprata sabiedrības priekšstatu neizsmeļamību. Vientulība uzaudzināja cilvēkos tieksmi pēc nežēlīgas cīņas vienam pret otru, vienkāršo tieksmi izdzīvot sabiedrībā; var teikt pat – ‘’ēd, vai tiec apēsts’’. Saprotams, dažādos laika posmos un laikmetos izpratne par sabiedrības atzītām normām ir atšķirīgā. Tāpēc var secināt, ka cilvēkiem, kuri bija noteiktas kultūrvides piederošie, sākas jaunā domāšana un uztvere, jo citādi indivīds varēja vienkārši pazust jaunumu plūsmā – progresa tendence satrieca sabiedrību. Līdz ar to bija arī liela vientulības un šausmu sajūta par to, ka mainījās cilvēks un daudzi dzīves faktori vienkārši apspieda daudzus; īpaši kuriem bija grūti atrast savu vietu dzīvē. Tātad redzams, ka strādājošie, kuru bija vairākums, stājas priekša jauniem dzīves faktoriem – izdzīvošanai sabiedrībā un jaunumu plūsmai. Sāka kļūt aktuālas cīņas par tiesībām- sieviešu cīņa par tiesībām, bērnu emancipācija. Izglītībā notika kolosālas pārmaiņas, kas bija kā īstā revolūcija. Tāpat arī politikā norisēja pārmaiņas, radās jauni uzskati un kustības.